Eliots. ilgus gadus viņš, ietinies biezos cigarešu dūmos vēroja to pirmatnējo zupu, kas tagad ir izveidojusies par tā saucamo Latvijas "andergraundu", un nebija reperis. Viņu pat neviens tā īsti nemanīja... Likās, ka Eliots ir daļa no ainavas, kura vienkārši... ir. Gāja gadi, un Latvijas reperi sāka justies tā, kā līdz šim nekad nebija jutušies. It kā krāsas, kurās agrāk rotājās viņu reps, būtu kļuvušas bālākas, itin kā mākoņi būtu savilkušies virs galvas. "Bet viss taču ir tik labi!" viņi sūkstījās. "Vai tas ir kāds augstāks spēks, kas mūs vēlas sodīt? Vai ir gaidāms kāds izvirdums vai sprādziens, kura ēna jau tagad slīd pār mūsu galvām?" Piepeši visi ievēroja, ka tas, kura ēnā viņi visi stāvēja, bija Eliota uzpampušais, briesmīgais, dusmās izkropļotais vieplis, kurš teju, teju bija gatavs noplukušo reperu pulkā izšļākt gigantisku, piķa melnu agresijas šalti! "JŪS ESAT DEBILI?!" viņš kliedza, putojošām siekalām šķīstot uz visām pusēm. Ilgu laiku viņš ālējās, trakoja un ārdīja pilsētu. Viņš auroja uz reperiem, sauca tos par dalbajobiem un daudz teica "b*eģ", un trieca kājas pret zemi tā, ka drebēja visa Rīga. Reperi sabēga kur nu kurais, taču viens, kurš bija īpaši debils, pārtrauca Eliota monologu, kurš, šķita, bija ildzis vai mūžibu, un trīcošā balsī sauca pretim: "Aha, a tu vari labāk?".
Eliotam trūka laika lai atbildētu. Viņa dusmas viņu apsteidza un, izmantojot Eliota agresijas pārņemtās ekstremitātes, izspieda no muļķa repera ik pēdējo asiņu pilīti. Vot, kas ir Eliots. Un tagad viņš raksta battle rap'us, s*kas.